Pastāvīgas domas par kādu cilvēku ne vienmēr liecina par spēcīgām simpātijām.
Kāpēc mēs nevaram pārtraukt domāt par kādu? Tas nebūt ne vienmēr ir mīlestības dēļ. Pirmajās sekundēs šāda doma var šķist patīkama vai neitrāla, bet, ja cilvēks kļūst par pastāvīgu viesi jūsu prātā, – tas jau ir trauksmes zvans. Un runa nav par romantiku, bet gan par psihi un smadzeņu mehānismiem. RBC-Ukraina stāsta, kāpēc mēs pastāvīgi domājam par noteiktiem cilvēkiem un ko tas mums saka.
Ne vienmēr par jūtām
Pastāvīga domāšana par kādu cilvēku ne vienmēr liecina par spēcīgu simpātiju. Smadzenes vienkārši cenšas “noslēgt geštaltu” – situāciju, kuru mēs neesam sapratuši vai pabeiguši.
Ja kāds cilvēks ir pazudis bez paskaidrojuma, atstājis klusēšanu vai emocionālu pēdu, apziņa turpina to “ritināt”, mēģinot atrast loģiku.
Psihologi skaidro, ka mūsu smadzenes drīzāk reaģē uz emocionāliem izraisītājiem, nevis loģiku. Ja kāds ir izraisījis spēcīgas jūtas – ziņkāri, aizkaitinājumu, līdzjūtību -, smadzenes iedarbina “atkārtotu skatīšanos”. Tā ir sava veida emocionāla cilpa. Kā norāda psihoterapeite Elizabete Lombardo (Elizabeth Lombardo), atkārtotas domas ir smadzeņu veids, kā pārvarēt emocionālo stresu vai nenoteiktību, un tās ne vienmēr liecina par dziļām jūtām.
Dažreiz mēs domājam par kādu cilvēku, jo mums tas asociējas ar spēcīgu pārdzīvojumu: bailēm, pateicību, aizvainojumu vai apbrīnu.
Noteikta dziesma, smarža vai vieta iedarbina “sprūdu” – un smadzenes uzreiz atskaņo ar to saistītās atmiņas. Un tam nav nekāda sakara ar romantiku, bet gan ar nervu savienojumiem.
Kāpēc smadzenes pieķeras vienam cilvēkam
- Noslēpumainais efekts. Cilvēki, par kuriem mēs neko daudz nezinām, bieži vien šķiet interesantāki. Smadzenes vēlas viņus “pabeigt”, tāpēc atgriež šo tēlu atkal un atkal.
- Psiholoģiskā pieķeršanās. Ja jums ir trauksmains pieķeršanās stils, jūs zemapziņā meklējat apstiprinājumu saiknes svarīgumam.
- Dopamīns. Jā, tas pats “prieka hormons”. Kad mēs domājam par kādu, ko apbrīnojam, smadzenes saņem nelielu devu prieka. Un, kā jebkura atlīdzības sistēma, tā tiecas pēc atkārtošanās.
- Nepilnīgums. Ja cilvēka situācija nav pienācīgi pabeigta, nav pateikts viss vārds, nav veiktas visas darbības, smadzenes cenšas rast atbildes uz sāpīgiem jautājumiem.
Kad tas kļūst par problēmu
Parastas simpātijas pārvēršas apsēstībā, kad jūs zaudējat kontroli pār savām domām. Ja jūs nepārtraukti pārbaudāt savu sociālo tīklu lapas, nespējat koncentrēties darbam, aizmigstat ar vārdu galvā – tā vairs nav romantika, bet gan rumānija, t. i., apsēstība.
Tas nenotiek tikai mīlestības dēļ. Dažkārt domāšana par kādu cilvēku kļūst par veidu, kā izvairīties no savām emocijām: vientulības, bailēm, garlaicības. Cilvēks it kā kļūst par simbolu kaut kam lielākam – sapnim, ideālam vai neatbildētam jautājumam.Kā pārtraukt nebeidzamo domu cilpu
Ievērojiet, kad rodas kāda doma. Parasti tās ir konkrētas situācijas – mūzika, vieta, dienas laiks.
Nodarbiniet savas smadzenes
Darbības, kas prasa koncentrēšanos, patiešām palīdz pārslēgt prātus. Pastaigas, sports, radošums – tas nav tikai padoms, bet veids, kā mainīt nervu savienojumus.
Necīnieties ar savām domām – vērojiet tās.
Brīdī, kad jūs atzīstat, ka tā ir tikai reakcija, nevis likteņa pareģojums, tā zaudē savu spēku.
Samaziniet “barošanas trakumu”
Nepārbaudiet personas profilu, nepārlasiet ziņas. Jebkurš kontakts pastiprina šo ciklu.
Ja domas ir nomācošas, konsultējieties ar konsultantu. Pārmērīga fiksēšanās var būt trauksmes vai emocionālas atkarības izpausme.
Prāta paradokss
Interesanti, ka, jo vairāk mēs cenšamies par kādu nedomāt, jo vairāk uz viņu koncentrējamies. Eksperti to dēvē par “polārā lāča efektu”, kad centieni aizmirst tikai pastiprina koncentrēšanos.
Tāpēc galvenais ir nevis “izdzīt” šo cilvēku no galvas, bet gan saprast, kāpēc viņš tur ir.
Kāpēc šodien ir svarīgi to saprast
Sociālie plašsaziņas līdzekļi nodrošina, ka mēs visu laiku kādu atceramies. Algoritmi ievieto fotogrāfijas, atgādinājumus, ziņas. Un tas, kas reiz pagāja dažu nedēļu laikā, tagad var ieilgt mēnešiem ilgi.
Bet tas nav liktenis, kā mēs bieži sevi pārliecinām, tā ir tikai bioķīmija plus tehnoloģijas. Izpratne par to palīdz atgūt kontroli pār savām emocijām un nejaukt psiholoģisko atkarību ar patiesām sajūtām.
